Gandrīz gāju bojā vieglprātības dēļ #tulkots no krievu valodas

tūrisma inventārs-dažādas laivas
Ūdenstūrisma inventārs - tulkošanas pakalpojumi

Šis atgadījums notika Kolas pussalā, kur mēs ar draugiem braucām ar kajakiem. Bijām sapirkuši visu tūrisma ekipējumu ceļošanai pa ūdeņiem. Sākot ar laivām-kajakiem, līdz pat airiem, drošinājumiem, virvēm, tūrismam piemērotam apģērbam un nakšņošanas piederumiem. Īsāk sakot, jutāmies ļoti pašpārliecināti. Bet kā pieredze rāda, nedrīkst nenovērtēt šķēršļus. Jābūt uzmanīgam un gatavam uz visu, tāpēc ka pati mierīgākā situācija var vienā mirklī pavērsties pret tevi.

Braukšana pa putojošu kalna upi ir patīkama un aizraujoša. Tomēr, ja esat jau pieredzējis, tad vienā brīdī pat visekstrēmākais sports var sākt likties ne tik ekstrēms un bīstams, novēršot uzmanību. Šis atgadījums ir tam tiešs pierādījums.

Viss notika, kad mēs bijām izbraukuši cauri gandrīz visām ceturtās grūtības pakāpes krācēm. Bija palikusi pēdējā krāce – Cepure. Mēs rūpīgi izpētījām to pirms došanās lejā, un noorganizējām pienācīgu drošināšanu. Es pirmais devos uz „Cepuri”, pieveicu slieksni un nonācu mierīgā posmā. Piebremzēju un gribēju paskatīties kā šo posmu veiks mani draugi. Aizskatījos nedaudz un pēkšņi mani ierāva tā saucamajā „mucā” (putojošs posms, kur straume tek pretējā virzienā upes pamata tecējumam).

Tad nu šī „muca”, kurai sākotnēji mēs nepievērsām nekādu uzmanību, izrādījās ļoti bīstama. Straume mani saķēra un sāka griezt, izrāva no kajaka, airis tika izsists no rokām un aizsviests kaut kur tālumā.

Es paliku griežoties virpulī, kurš mani nelaida vaļā. Jutos kā skaidiņa Niagāras ūdenskritumā. Biju iesprūdis šajā vietā tā, ka praktiski nevarēju elpot. Jau pēc tam draugi man teica, ka vajadzēja mest nost glābšanas vesti, kura mani turēja un neļāva apgriezties. Psiholoģiski to izdarīt bija neiespējami, jo kā gan es nometīšu glābšanas vesti, kurai vajadzētu mani izglābt?! Te nostrādā instinkts. Man pat tāda doma neiešāvās galvā. Lai piespiestu sevi to izdarīt, ir nepieciešams ļoti ilgs treniņš, kas pārvēršas par automātisku darbību.

Tad nu tā: mani griež virpulī, es nesaprotu ko darīt. Draugi pēc tam stāstīja, ka pirmo brīdi domājuši, ka es ākstos lecot ūdenī un ķēmojos, jo iepriekš, kad izpētījām šīs krāces, tās nelikās nekas sarežģīts.

Es ātri zaudēju spēkus. Pat minūte nebija pagājusi, kā es jau biju piekusis. Sāku saprast, ka nupat aizrīšos, bet tālāk viss… beigas. Mēģināju kliegt, bet skaņa līdz maniem draugiem nenonāca. Domās jau sāku atvadīties no radiniekiem. Dažu sekunžu laikā cauri galvai izšāvās dažādas domas. Man par laimi, krastā stāvēja puiši no Urāla, arī sportisti. Viņi ātri saprata, nolauza kaut kur garu nūju un pameta man. Paldies Dievam, man pietika spēka to saķert. Mani izvilka no šīs nāvējošās „mucas”. Jau pēc dažām minūtēm, kad atguvos, atradām manu kajaku. Pašas asākās emocijas mani pārņēma jau tad, kad viss jau bija aiz muguras. Sākās neapturams nervu stress, kad sapratu, ka biju jau ar vienu kāju kapā. Ja puiši no Urāla nebūtu gadījušies krastā? Bet, ja viņi nebūtu sapratuši, ka slīkstu un nebūtu pametuši koku? Galu galā, ja tanī krastā nebūtu atradusies pietiekami gara nūja?

 

Teksts tulkots no krievu valodas.